03  

nacionālais parks

Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības. Nacionālo parku galvenais uzdevums ir dabas aizsardzība, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, zinātniskās izpētes, izglītošanas un atpūtas organizēšana, kuru ierobežo dabas un kultūrvides aizsardzības mērķi. Nacionālo parku teritoriju atbilstoši aizsardzības un izmantošanas mērķiem iedala funkcionālās zonās. Nacionālajos parkos ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citādas darbības. Pārējā nacionālo parku teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušās ainavas struktūru. Nacionālos parkus izveido Saeima ar attiecīgu likumu.

aizsargājamā teritorija

national park

National parks are broad areas which are characterised by outstanding nature formations of national significance, landscapes and cultural heritage landscapes untouched by human activities or nearly natural, a diversity of biotopes, abundance of cultural and historical monuments, and peculiarities of cultural environment. The main goals of national parks shall be nature protection, preservation of cultural and historical heritage, scientific research, organisation of education and recreation, which are restricted by the goals of the protection of nature and cultural environment. The territory of national parks shall be divided into functional zones in conformity with the goals of protection and utilisation. National parks shall have zones in which all natural resources are completely excluded from economic and other activities. In the remaining territory of national parks, only such economic activities are permitted as do not substantially change the structure of historically developed landscapes. National parks is established by the Saeima by adopting a relevant law.